Vai tu esi pietiekami labs vecāks? Mazie mirklīši, kas veido lielo svarīgo
Mūsdienu pasaulē vecākiem bieži šķiet, ka jābūt
supervaroņiem. Jāpaspēj viss – darbs, māja, bērnu pulciņi, veselīgas maltītes,
attīstošas nodarbes... Un tam visam pa vidu vēl jābūt pacietīgam, saprotošam un
vienmēr klātesošam. Spiediens būt "perfektam" vecākam var būt
milzīgs, un nereti rodas sajūta, ka nekad nav gana labi. Izklausās pazīstami?
Nesen, lasot pārdomas par vecāku ceļu (iedvesmojoties, starp citu, no Inkes Humellas grāmatas Ne par stingru, ne par maigu), aizķēra viena ļoti atbrīvojoša doma – mums nav jābūt ideāliem, pietiek būt pietiekami labiem vecākiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē atļaut sev nebūt ideālam. Tas nozīmē saprast, ka svarīgāk par perfekti sakārtotu māju vai pedantiski saplānotu dienu ir patiesa, sirsnīga saikne ar bērnu. Tas nozīmē novērtēt mazos, ikdienišķos mirkļus, kad esam vienkārši kopā.
Un tieši šeit tik skaisti iederas mūsu Ieklausos sarunu kartītes. Tās nav sarežģīta audzināšanas metode vai vēl viens punkts "perfektā vecāka" kontrolsarakstā. Tās ir vienkāršs un priecīgs veids, kā radīt tieši šos "pietiekami labos" mirkļus – bez spiediena, bez gaidām pēc dziļām filozofiskām atklāsmēm (lai gan arī tādas gadās!). Vienkārši izvelc kartīti, uzdod jautājumu un ieklausies!
Varbūt tas ir jautājums par smieklīgāko dienas notikumu, varbūt par sapņiem vai pat par tik nopietnām lietām kā kivi ar citronpipariem brokastīs (jā, arī tā bērni mēdz atbildēt!). Nav svarīgi, vai saruna ilgst piecas minūtes pirms miega vai pusstundu garākā pārbraucienā. Svarīga ir uzmanība, patiesa interese un sajūta, ko dodat bērnam – "Es tevi dzirdu. Tu man esi svarīgs."
Šie mazie, nepiespiestie ieklausīšanās brīži ir kā mazi pavedieni, kas kopā veido stipru un siltu attiecību audumu. Tie palīdz mums atcerēties, ka būt par vecāku nav sacensība par perfektu izpildījumu, bet gan ceļojums, kurā svarīgākais ir mīlestība, pieņemšana un kopā būšana. Un būt "pietiekami labam" šajā ceļojumā ir vairāk nekā pietiekami. Tas ir brīnišķīgi!